Laivas #3 Atskats uz Notikušo
Tātad viss sākās tajā tālajā 2007 gada 25 maija vakarā, kad daļa VeA studentu, tai skaitā ari es bija soposušies un gatavi traukties pretī izaicinājumam - laivu braucienam, pa Irbes upi, dažiem šis pasākums jau bija gaidāms, kā smaga cīņa par noturēšanos uz kājām vai vismaz neatdošanos sapņu valstībai dienas laikā, man tas gan nedraudēja…
Sāksim ar piektdienas vakaru/nakti, kas iesākās visumā mierīgi un negaidīti, jo Irbenes plašajās pļavās, laukos un galvenokārt mežos, kā izrādās ir ideāla vieta odu audzēšanai, tatad ja gribat tos pabarot, tā ir īstā vieta uz kurieni braukt, tajā vakrā tā izvērtās īsta cīņa par izdzīvošanu, glābiņs gan nāca nakts vidū, to palika mazāk realatīvi ar vēja parādīšanos. Pirmajā vakarā arī tika organizēts Turku futbols, kurā pieteicās un piedalījās veseli 22 dalībnieki, protams, komandu skaits 2, kā īstā futbolā 10:10 + vārtusargi, tiesa gan spēle nemaz nelīdzinājās īstam futbolam, bet, tomēr, spēlētāji likās tiri gandarīti ar spēles gaitu, ja neskaita to, ka rezultāts beigās bija 0:5 apģerbot labā, jo notika interesantas sastāvu maiņas, kā rezultātā apģerbtie kļuva aptuveni 2 reizes vairāk. Kad kārtīgi tika pasportots, tad arī pienāca laiks desu sildīšanai un pasēdēšanai pie īsta lauku unguskura, dažiem drīz vakars arī beidzās, dažiem tas beidzās tikai no Rīta…
Nākamā diena izvērtās visumā interesanta graujoša, pilna notikumu un citādu labumu. Tātad Rīts sākas ar k-kādas pārtikas uzēšanu, kritušo modināšanu un vēl, protams, ar vākšanos, lai beidzot varētu sākt savu ceļojumu uz tālo viduspunktu, kas jau tagad likās ne tik viegli sasniedzams. Pirmais atklājās, ka rezervētais plosts tomēr nav rezervēts, bet nu šī problēma tika atrisināta atrodod plostu, to piepumpējot, aizlīmējot caurumu ar Sudraba Līmlentu, jo tāds jau bija pamanījis uzrasties pirms iebraukšanas ūdeni - cik dīvaini (kā tad…) ?! Protams, ka nekā dīvaina tur nav ja brauc ar veciem un norakstītie glābšanas plostiem. Nu labi pagaidām par to nav stāsts. Tātad pirmās 3 stundas, apm tā precīzi pateikt nemācēšu noritēja visumā veiksmīgi, ja neskaita to, ka R.R. paspeja izpeldēties mono kameras rotācijas rezultātā, ko izraisīja aira sadursme ar mono kameru (vainīgs). Nu labi viss ir labi līdz brīdim, kad izdomājam, ka vajag piestāt pludmalē un sasveicināties ar paziņām, kaut gan arī tad viss bija labi, tur arī tiek satikti pirmie kritušie kuru plostā ir caurums 2 pirkstu lielumā. Tad jau taisamies doties prom, bet te nu pēkšņi spradziens un musu plostā parādās caurums, liels, mazāk, kā minūtes laikā mūsu plosts zaudē visu gaisu vienā pusē, mantas tiek veiksmīgi izglābtās, tomēr tas nepasargā mūs no iespējas neturpināt ceļu pa ūdeni. Pirmajā brīdi gan iestājās lūzums, jo saprotam, ka ceļu turpināt nav lemts, tomēr, kopīgiem spēkiem komanda saņemās un mūsu zeļi sataisa plostu ar makgaivera izolentas palīdzību izmantojot Rexona dezodorantu, lai pieslidītu izolentu pie gumijas, kā saka drošībai, tatad esam gatavi doties ceļa. Provizoriskie rezultāti vēsta, ka nāksies pumpēt to pusi kurā ir caurums apm reizi 20 minūtēs. Tas nekas mēģinot iekāpt laivā uzsprāgst ari tās apakša, bet tomē tas nav šķērslis, jo arī bez tā var turpināt ceļu. Esam visi sakāpuši un sākam braukt, kad atklājas, ka laivas sānā ir izdilis vēl 3-ais caurums pam pirksta lielumā, tas tiek lokalizēts ar brutālu spēku - tajā tiek iesprausts viens no ceļinieka pirkstiem, tātad vienam cilvēkam ir dots uzdevums savu pirkstu tur visu laiku turēt.
Maza atkāpe no tēmas - paldies tiem 2-iem plostiem, kas garām braucot pieteicās paņemt mūsu mantas un nogādāt tās galapunktā, lai ar mūsu plostu braucot tās pilnībā neizmikrtu.
Labi turpināsim ar to, ka sapratām, ka pumpēt nāksies visu laiku jo visu laiku gaiss nāca ara un te vai nu priekša vai aizmugurējais gals bija gandriz tukšs, tomēr ar mūsu brašo pumpētāju kompāniju tādas problēmas neradās, braši airējot kādas 30 min sapratām, ka tā lieta iet pārāk lēni uz priekšu un tā nevar to atstāt tika pieņemts lēmums, ka laivu nāksies vilkts saistībā ar to, ka upe gar krastu nav tik dziļa tad vilkām to gar krastu, lai aprakstitu tās izjūtas, kas tika piedzīvotas velkot laivu apm 2h 45min pa upi varētu uzrakstīt grāmatu un vēl nebūtu gana, visumā labs realitātes šovs, kā arī atmiņas liekas teju vai visam atlikušajam mūžam. Tas nav viegli ticiet man, tomēr patīkami ir ieraudzīt galapunktu un tos pēdejos metrus, kuros gan kajas vairs pie udens neskārās jo bija dziļs vilkt plostu uz priekšu līdz Finišam. Dažas manas mantas jau bija nonākušas finišā, tad ātri pārģerbos, jo visas mantas bija atdodas citos plostos un biju palicis tikai peldšortos. Tāpēc pārģērbos pēc iespējas siltākās drēbēs, lai nākošā dienā būtu lietojams, tomēr tajāpat vakarā mani ceļi veda uz mājām, jo ceļu turpināt nebija iespējams, un arī liela daļa spēka aizgāja laivas vilkšanā.
Laikam gana gari uzrakstīju, tikai nezinu cik skaidri, tagad viela pārdomām
Secinājumi:
1. Ar plostu braukt tikai pa kalnu upi, un ne garus gabalus, tur vismaz ir kārtīga straume, kas nes uz galapunktu
2. Laivu braucienā mūžā nepieļaut kļūdu un braukt atkal ar plostu, tikai ar kanoe, kaut vai uz atpakaļu airēties lai ietu lēnāk.
3. Ir ko atcerēties neskatoties uz visu.