Rakstu-darbi
[Lai dara savu...]
Lai sāpes nāk paar manu malu,
Lai dara visam priekam, laimei, smiekliem galu,
Lai beidzot dzīves laimei bezgalīgai
Ir dzīves panīkums nu stājies pretī…
Lai sāpes, bēdas visu manu sirdi pušu plēš
Un jaunu vieta no dzelzs, lai tēš,
Lai dzīves jēga kļūtu vēsa
Un šīs pasaules jūtas, lai netuvotos man…
Lai dzīve nostājas uz savām kājām,
Nedomājot par citu cilvēku stājām…
Lai kaulos parādās nenosakāms spēks,
Kas laimei, priekam, smieklam kas pretnis būtu.
Lai sirds šī - jaunā, bezjūtīgā
Man jaunu pasaules ceļu rāda,
Lai tai nav jutu, mīlas un gara….
Lai nav vairs ciešanu, šai cietsirdības krokā….
————————————————————–
[Vai dzīvei ir jēga?!]
Dzīvei ir jēga…
Pasaki man to,
Un es tev pateikšu pretējo…
Žēl ka tā,
Žēl ka dzīves jēga, ir tā pati bez jēga…
Dzīves jēgas meklējumos garos,
Sapratis tik vienu esmu,
Dzīvot jēgas nav, tik pat cik mirt…
Kam tad jēga šajā dzīve,
Mīlēt, ciest un citiem līdzi spriest?
Spriediet paši, kam ir jēga,
Man jau liekas,
Tam - nekam,
Tam - visam,
JEEGAS NAV….
————————————————————
[Vārdi, kas...]
Vārdi, kas reiz mani cēla…
Mani tagad peļ.
Vārdi, kas reiz mani gremdēja,
Mani augšup ceļ.
Ak, kāda jēga no vārdiem,
Kas kā rēgi manu dvēsli pušu plēš.
Kāda jēga no vārdiem,
Kas sirdij tikai sāpi nes.
Ak, jel saki tu,
Nebūtības vārdu valdniece.
Vai ir kas dziļāks,
Kas manas brūces grauž,
kā vārdi, kas manu sirdi lauž.
Vārdi, kas teikti reiz,
Vairs mieru nespēs dot man.
————————————————————
[.......]
Ko lai tev saku…
Labāk neteikt neko…
Labāk neteikt to…
To kas tevi aizvaino…
Ko lai tev saku…
Saku to, ka neesmu tas…
Tas, kas tavas acis bijis reiz esmu…
Es neesmu tas… tas… tas pats vecais… tas pats, kas kādreiz biju…
————————————————————
[Pārdomu brīdis...]
Es sēžu un domāju…
Bet par ko…
Varbūt par tevi…
Bet tomēr varbūt par sevi…
Jā… tomēr varbūt es tas egoists…
Bet varbūt… ari ne..
Bet ko lai tev saku…
Kāds esmu tāds palieku…
Un laikam līdzi ejot saploku…
Un kļūstu tāds niecīgs tava priekša…
Varbūt tā arī tam būt.
Tāpēc labāk no tavam acīm aizeju…
Jo cienīgs neesmu tev tuvumā būt…
————————————————————
[Es Jūtu...]
Es jūtu, ka mans laiks aiziet…
Aiziet citā sfērā, dimensijā, ērā…
Aiziet tur no kurienes vairs…
Vairs ceļa atpakaļ nav…
Es jūtu, laika pēdas…
Laiks mūs grauž, kā akmeņus smiltis…
Laiks mūs lauž, kā vējš kokus…
Laiks mūs maina neatgriezeniski…
Es jūtu, ka viss mainās…
Mainās cerības, vērtības…
Mainās draugi… mani acu raugi…
Un mainos es pats…
Vieta, kas reiz bija mana…
Tās vairs nav, to jūtu sirdī un dvēslē…
Sirds, kas bija mana, vairs nav…
Viss aiziet uz neatgriešanos…
Es jūtu viss mainās,
viss…
un es?!
un es ar…
————————————————————
[Sirds un ...]
Vai sirds, kas plīst,
No tās, kas ārā līst?
Vai sāpe mana redzama ir Tev?
Vai rēta mana redzama ir Tev?
Laikam jau nē…
Laikam jau nevajag to ar…
Laikam jau Tev viena alga tāpat…
Laikam, jā laikam ejot viss zūd, kas bijis…
Pasaule, ar katru dienu, stundu un sekundi,
Aizvien tālāk aiziet tur,
Tur kur jūtu un līdzjūtības nav,
Tā aiziet tur - mūžīgā bezgalībā…
Un tu, ko dari tu?
Aizej tai līdz… Aizej un aizmirsti…
Aizmirsti mani, draugus un citus, kas reiz bijuši mīļi…
Un Ko daru es - es palieku…
Es palieku ar savu saplēsto sirdi,
Ar sirdi, no kurās plūst ārā sāpes un ciešanas…
Es palieku, bet nemainos, lai nebūt tāds…
Lai nebūtu tāds - kā TU…
————————————————————
[Pirms...]
Pirms saki kaut ko,
Padomā…
Padomā vai esi labāks…
Padomā vai pats neesi tāds…
Pirms saki kaut ko,
Centies saprast…
Centies saprast kapēc gribi ko teikt…
Centies domāt nevis tikai teikt un lieki steigt…
Pirms dari kaut ko,
Padomā…
Padomā arī par citiem…
Padomā vai citiem tas nesāpes…
Padomā par citiem ne tikai par sevi…
Pirms,
Jā pirms,
Pirms vēl nav notici neatgriežamais….
————————————————————
[Nevajag no mušas ziloni uzpūst]
Viens mirst… cits dzimst…
Viens iet un otrs jau nāk…
Bet tu nekad nepadomā par to…
Par to cik daudz tev dots…
Tu nekad nepadomā par to cik daudz tev ir…
Tu tik raudi vai cik slikti vai… vai… vai…
Tu doma tu vienīga esi?!?
Es tev pateikt varu:
Tu pat ne kapeiku šīs dzīves sāpju redzējusi neesi…
Tu pat ne mazu kripatiņu slikta nepazīsti…
Dzīve mirst tie… ja tie, kas dzīvotu un darītu labu…
Bet tu stāvi - un atkal domā par to cik slikti tev ir!
Kas tev trūkst? laiks, nauda, bauda???
Tev dzīve sūra ja?
Ko tev teikšu - ne sūda…
Ne sūda tu nezini, kas ir sūra…
Jā mīļo cilvēk…
Jā…
Aizdomājies kādreiz ar par to,
Par to, ka tagad varbūt kāds ar nedziedināmu kaiti sirgst…
Un lēnām mirst…
Bet ko dari tu…
Tu iznieko savu dzīvi…
Tu iznieko to un vēl pīksti, ka tev ir slikti..
Būtu kaunējusies…
Tev dzīvē nekā netrūkst, bet tu pat to nespēj novērtēt…
Bet cik daudz ir to..
To cilvēku, kam dzīvē nav nekā, bet viņi ir daudz laimīgāki par tevi…
Tik daudz, jo viņi novērtē, kas viņiem ir…
Viņi novērtē to - jā to, kas patiešām ir svarīgs,
Nevis cenšas lauzt savu galvu par niekiem…
Tāpēc padomā reiz… jā… PADOMĀ….
————————————————————
[Tik daudz]
Tik grūti celties…
Tik viegli Krist…
Tik grūti mīlēt…
Tik viegli sist…
Tik daudz šai pasaulē ir ciešanu…
Tik maz tā prieka…
Tik daudz to vieglo ceļu…
Tik maz to īsto ceļinieku…
Tik daudz ir šādi tādi - nekādi…
Tik maz to kam ir galvā kāda doma…
Tik daudz to ļauno…
Un… un tik daudz to klaunu…
Tik daudz tā visa un TU?
Un kur piederi tu?
Vai esi tas kā seja sajaucas ar pūlī…
Vai seja tava izsaka ko kādam?
Ko varu teikt - tik vienu,
Tik daudz to vieglo ceļu,
Bet es pa tiem nebrienu…
————————————————————
[Atmaksa]
Tu saki man: Ka lai atmaksāju tev visu!
Un ko man tad teikt,
Es varu teikt tik vienu,
Man nevajag to atmaksas dienu…
Lielāka atmaksa, ko vari man sniegt
Jā lielāka ir vienkārša,
Tāpat, ka viss sarežģītais,
NENODARI man pāri, un būsi atmaksājis par visu!
Man nevajag naudu nedz graudu,
Man baudu sniedz tas, ka citam ir labi,
Mans prieks ir tava laime
Ja banāli, bet patiesība
Un ko man tagad teikt -
Esmu banāls - jā,
Esmu vecmodīgs - nenoliedzu,
Bet esmu kāds esmu un tur nu tev neko neparadīt!
Kāds domā par atmaksu, cits par savu labumu,
Man nevajag atmaksu, man vajag tikai vienu,
Tevi un tavu draudzību…
Doma vērtība ir nauda,
Tu maldies, tev garš ceļš ejams līdz patiesībai īstai,
Līdz patiesībai šķīstai…
Mana vērtība esi tu un tava draudzība…
Jā draudzība uz visiem simts,
Lai zustu kaut zeme zem kājām,
Bet tevi un tavu draudzību, lai justu!
Es neesmu nekas īpašs,
Esmu vienkārši cilvēks,
Jā cilvēks iedomājies!
Ar sirdi un dvēseli…
Un esmu/biju/būšu tavs draugs,
Jā bušu tik ilgi cik tu to atļausi,
Tik ilgi cik tu to pieļausi,
Un tik ilgi, kamēr tu man nenodarīsi pāri…
Es esmu tikai cilvēks,
Cilvēks un draugs, ja vēlies arī tavs!
Bet atceries tik vienu, jā tik vienu lietu
Cik grūti ir iegūt uzticību, tik viegli ir to pazaudēt
Tāpēc domā, ko dari un nedari, ko vari un gribi…
————————————————————
